---

---

IEKŠĒJĀ BRĪVĪBA

Mūsdienu cilvēkam ir bail no daudzām lietām, vienas no izplatītākajām ir bailes no uzstāšanās publikas priekšā. Nekas vēl nav noticis, bet cilvēks jau izjūt stresu, satraukumu un pat paniku. Kāds burtiski "trīc no bailēm", “nevar nosēdēt mierā" un “jūtas kā uz adatām", bet cits "staigā no stūra uz stūri" vai “rāpjas uz sienas” no sajūtām, kas pārņem pirms publiskas uzstāšanās.

Neskaidra baiļu sajūta, pārmērīgs uztraukums izraisa emocionālu un fizisku spriedzi – nespēju saprātīgi domāt, rīkoties un runāt, kas savukārt noved pie elpošanas, balss un artikulācijas aparāta sasprindzinājuma, neskaidras runas, nespējas koncentrēties, atmiņas pasliktināšanās, kā arī nemiera, nepacietības, aizkaitināmības, paātrinātas elpošanas un sirdsdarbības, sajūtas, ka rīklē ir kamols, sausas mutes, roku un ceļu trīcēšanu un tirpšanu, strauju bālumu vai sarkšanu, svīšanu, karstuma viļņus u.c. Šie simptomi vienmēr ir individuāli un atkarīgi no centrālās un veģetatīvas nervu sistēmas īpatnībām. Jebkurā gadījumā šāds stāvoklis var sabojāt jebkuru, pat lieliski sagatavotu publisku uzstāšanos.

Iekšējā brīvība vienmēr izpaužas publiskā brīvībā

Iekšējā neatkarība veido personību un vienmēr ir redzama cilvēka uzvedībā un spējā turēties sabiedrībā. Kad cilvēks ir iekšēji brīvs, viņš uzvedas mierīgi un pārliecinoši, viegli izsaka savu viedokli, ir atvērts dialogam, rīkojas pēc savas izvēles un saskaņā ar saviem uzskatiem, nevis ārēja vai iekšēja spiediena ietekmē. Viņš neskatās uz sāniem, nesatraucas par savu izskatu, nebaidās no nosodījuma, akli nepakļaujas apkārtējo viedoklim un neslēpj savu patieso "es". Viņa atklātība, individualitāte un sirsnība izraisa simpātijas, cieņu un pat apbrīnu. Publiskā brīvība piešķir cilvēkam īpašu pievilcību, jo, no vienas puses, pārliecība un spēks vienmēr piesaista, bet, no otras puses, dzīve veidojas tā, ka ne visi un ne vienmēr var atļauties neatkarību un spēj būt "īsti".

Emocionālā spriedze ir fiziskās spriedzes cēlonis

Runas un balss treniņš balstās uz to, ka muskuļu saspringums neļauj pilnvērtīgi darboties elpošanas, balss un artikulācijas aparātam. Parasti baiļu sajūta iedarbina visas organisma aizsardzības sistēmas, kā rezultātā rodas fizisks saspringums, īpaši kaklā un plecos. Ir ļoti svarīgi iemācīties to atrast un noņemt, fiksējot zonas ar paaugstinātu spriedzi un panākot muskuļu atslābumu. Šī prasme – ķermeņa stāvokļa kontrole un fiziskās spriedzes noņemšana – veicina iekšējo brīvību un tās izpausmes, ļaujot kontrolēt emocionālo stāvokli un neizrādīt savu satraukumu.

Pastāvīgai emocionālai un, attiecīgi, fiziskai spriedzei bieži ir dziļi sociālie cēloņi. Daudzi cilvēki ir trauksmaini, noslēgti, aizdomīgi, pastāvīgi gaida ko nelāgu. Paskatieties apkārt. Jūs pamanīsiet sarauktas uzacis, sarauktu pieri, nolaistus lūpu kaktiņus. Bieži skatiens ir vērsts uz leju, uz kājām, nedaudz caur pieri vai no augšas uz leju. Ķermenis ir saspringts, kustības – asas. Nesteidzieties sevi vainot – dabiskums un atbrīvotība parādās tikai tad, kad sabiedrība sniedz cilvēkam drošības sajūtu. Acīmredzot, pastāvīga iekšēja spriedze ir zināms pašaizsardzības mehānisms, kas nepieciešams, lai "izturētu sitienu" vidē, kurā valda pastāvīga nenoteiktība.

Sagatavošanās pēc būtības noņem lielu daļu satraukuma

Cilvēks vienmēr satraucas, ja uzstāšanās nav organizēta un sagatavota, ja viņš zina savas vājās un neaizsargātās vietas (domu skaidrība, teksts, secība, loģika, teiktā pamatojums). Jums būs mazāk iemeslu uztraukties, ja būsiet pilnībā gatavs gaidāmajai publiskajai runai. Būt gatavam nozīmē apgūt tēmu tik labi, ka, stāvot auditorijas priekšā, jūs vairs neuztraucaties ne par domām, ne par vārdiem, ne par notikumu attīstību.

Nekad nebūs lieki iepriekš izpētīt vietu, kur jums būs jāuzstājas publiski, novērtēt tās apjomus, iezīmēt savas kustības, iepriekš iztēloties sevi telpā un laikā, iziet cauri iecerētajam uzstāšanās scenārijam.

“Ko par mani padomās?!”

Bailes no nosodījuma un nepieciešamība pēc sabiedrības atzinības – izplatīts iemesls, kāpēc cilvēki izvairās no publiskām uzstāšanām. Atrašanās atkarīgā stāvoklī, bailes no citu cilvēku reakcijas un vēlme pasargāt savu pašvērtējumu neļauj cilvēkam atklāties auditorijas priekšā, būt pašam sev, izpausties un realizēt sevi, sasniegt savus mērķus. Cik daudz neizmantotu iespēju ir saistītas tikai ar pašapziņas trūkumu un bailēm no nosodījuma! Lielā mērā tas ir saistīts ar citu cilvēka pamatvajadzību – piederību kopienai, citu cilvēku atzinību un pieņemšanu, bailēm tikt noraidītam.

Pirmatnējo cilvēku laikos izdzīvot vienatnē bija neiespējami. Turpmākā evolūcija mācīja cilvēkam pielāgoties apkārtējiem, ņemt vērā apkārtējo viedokli, paredzēt citu cilvēku gaidas, samierināties ar svešiem noteikumiem – šīs sociālās prasmes nodrošināja mierīgu dzīvi un pat sabiedriskos panākumus. Rezultātā šodien, XXI gadsimtā, daudzi cilvēki ir gatavi uz visu, lai tikai par viņiem nedomātu slikti. Baidoties no kritikas, cilvēki izvairās no jebkādas publiskas uzmanības, cenšas klusēt un “neizcelties. Ja viņi tomēr ir spiesti uzstāties, viņi vai nu ļoti steidzas, lai viņus uzklausītu līdz galam, vai arī runā pusbalsī, it kā atvainojoties.

Neatkarīgi no tā, kādas bailes cilvēks izjūt, mēs visi vēlamies, lai mūs atzītu, pieņemtu un novērtētu, taču ir liela kļūda domāt, ka visa pasaule skatās uz jums, jūsu stiprajām pusēm un trūkumiem. Nepazīstams cilvēks tiek uztverts nevis atsevišķi, bet gan kā neliela daļa no kopējās telpas, kurā atrodas. Jā, jūs varat koncentrēties uz saviem iedomātajiem vai esošajiem trūkumiem, bet apkārtējie jūs redz citādi – kopumā, bez detaļām, un, visticamāk, nepamanīs atsevišķas īpatnības uz kopējā fona. Tas var izklausīties skumji, bet, visticamāk, neviens vispār nepievērsīs jums īpašu uzmanību, jo publiskas uzstāšanās laikā visi galu galā domā nevis par jums, bet par informāciju un to labumu, ko jūs sniedzat. Iespējams, daži jūs pat neklausās, bet gan domā par savām personīgajām lietām.

Visbiežāk apkārtējiem vispār nav nekādas darīšanas gar jūsu priekšrocībām un trūkumiem. Visi ir aizņemti tikai ar sevi, un par jums cilvēki domā pēdējā kārtā. Kad šāda doma nejauši ienāk kādam prātā, tā tur paliek ne vairāk kā sekundi, un tad cilvēka uzmanība atgriežas pie savām problēmām. Ja kāds pamanīs citu trūkumus, tad tikai tāpēc, ka viņam piemīt tādi paši un jūsu trūkumi viņam atgādina par savējiem. Parasti cilvēki tērē savu laiku, bezjēdzīgi statoties tikai uz tiem, kas ir vispārējas intereses objekts, un uz tiem, ar kuriem viņi sevi identificē.

“Kā tev nav kauna?!” “Paskaties uz citiem!”

Mēs visi nākam no bērnības un mums ir dažādi uzvedības ierobežojumi – sava veida iekšējie “noteikumi”, kas veidojušies ģimenes, skolas, sabiedrības, kultūras, reliģijas un personīgās pieredzes ietekmē. Daudzi no tiem ir konstruktīvi un pozitīvi ietekmē mūsu dzīvi, piemēram, pasargā no briesmām, veido elementāras morāles normas utt. Daži ierobežojumi kļūst par šķērsli turpmākai attīstībai.

Vienmēr ir jāņem vērā, ka cilvēks uztver sevi un savu auditoriju caur savas pārliecības, jūtu un dzīves pieredzes prizmu. Ļoti bieži pašpārliecinātības trūkums, atkarība no apkārtējo attieksmes, autoritatīvu viedokļu meklēšana un nepieciešamība patikt citiem (šķist gudram, skaistam, patīkamam, šarmantam...) ir zema pašvērtējuma rezultāts, kas veidojas bērnībā, dzīves apstākļu un audzināšanas ietekmē, kurā ir pārāk daudz kritikas un pamācību. Zems dzīves līmenis, veselīgu un uzticības pilnu attiecību trūkums ģimenē, iebiedēšana, salīdzināšana ar citiem bērniem, negatīva attieksme skolā un mājās, nekorektas piezīmes, kuru mērķis ir izraisīt bērnā vēlmi kļūt labākam, gudrākam, spēcīgākam un skaistākam, kā arī spēcīgas personības apspiešanas tradīcijas – tas viss rada nepilnvērtības sajūtu un tiešā ceļā ved uz aizvainojumu, domām par apkārtējo noraidījumu, bailēm no pašizpausmes un atteikšanos no jebkādas publiskas uzstāšanās. Pārmērīga kritika bērnā raisa pašnoniecinājumu, kas visas dzīves garumā viņu apturēs un pazeminās, radot pastāvīgas, neizskaidrojamas bailes būt nosodītam un atraidītam.

Trausls līdzsvars

Nelabvēlīgi dzīves apstākļi pakāpeniski veido noteiktas rakstura iezīmes, ko izcilā amerikāņu psihoanalītiķe Karena Hornija nosauca par “bāzes trauksmi, kas savijusies ar bāzes naidīgumu”. Kļūstot pieaugušiem, cilvēki par katru cenu cenšas izvairīties no jebkādiem ārējiem draudiem savai pašcieņai, vienlaikus kāri tos tverot.

Parasti šādi cilvēki jau sen dzīvo ar nepilnvērtības sajūtu un cenšas atrast pašapziņu nevis sevī, bet gan citu cilvēku atzinībā. Jebkura sociāla izpausme plašā diapazonā no iziešanas no mājas līdz publiskai runai kļūst par pārbaudījumu pašapziņai un iekšējam sirdsmieram. Sava pašsaglabāšanās instinkta vadīti, daudzi asi reaģē uz jebkādu negatīvas reakcijas izpausmi, kritisku piezīmi, neapmierinātību vai pat joku, uztverot to kā apstiprinājumu savai nepilnvērtībai un jūtoties “sliktāki par citiem”. Savukārt, ja viņiem netiek pievērsta pietiekama uzmanība, viņi jūtas atraidīti. Pat svešinieku smiekli aiz muguras tiek uztverti kā ņirgāšanās, it kā apkārt nebūtu citu iemeslu smieties.

Ja cilvēks nenovērtē sevi, jūtas neinteresants, nevajadzīgs un nemīlēts, auditorijas reakcija viņam šķitīs kā nosodījums, atraidījums un atstumtība. Kādreiz aizskarta pašcieņa, iekšējā ievainojamība stipri izkropļo viņa pasaules redzējumu – viņš pieņem, ka apkārtējie pret viņu izturēsies kritiski un noraidoši, piedēvē citiem naidīgus nodomus, nekaitīgus komentārus uztver kā uzbrukumus vai apvainojumus, neitrālus notikumus – kā pazemojošus.

Trauksmainas personības tips bieži liek cilvēkam izvairīties no sociāliem kontaktiem un mijiedarbības, viņš ir salīdzinoši izolēts un dzīvo ārpus sociālās vides, jo visur saskata draudus savai trauslajai iekšējai pasaulei. Pašsaglabāšanās instinkta vadīts, viņš ir spiests izmantot agresiju un augstprātību vai, gluži pretēji, ierauties sevī, kļūt noslēgtam un izvairīties no saskarsmes.

“Kurš ir visskaistākais pasaulē?"

Dabiskā vajadzība būt nozīmīgam var izpausties dažādās formās. Visgrūtākajā situācijā izrādās narcisistiskas personības, kuras izjūt ļoti spēcīgu vajadzību pēc uzmanības, meklē to, uzprasās uz uzslavām, ārkārtīgi sāpīgi pārdzīvo dažādās situācijās, baidoties nebūt “uzdevumu augstumos”. Viņi cenšas būt par apbrīnas objektu, baudīt autoritāti, sasniegt lielus panākumus, atrast ideālo mīlestību. Dažreiz narcisistiskām personībām patiešām piemīt izcilas dotības un spējas, un viņu pašvērtējums ir atbilst viņu sabiedriskajai nozīmei, bet parasti viņi tomēr pārvērtē savas dotības un pārspīlē savus sasniegumus.

Narcisistiskas personības bieži mīl publiskas uzstāšanās, jo vēlas radīt iespaidu un būt uzmanības centrā. No otras puses, saskarsme ar publiku viņiem ir īpaši bīstama. Šāda rakstura cilvēks nebaidās zaudēt pašcieņu vai pašapziņu – viņš baidās nesaņemt sabiedrības atzinību, neapliecināt savu pievilcību, izcilību vai pat grandiozitāti. Tā kā viņam ir jābauda bezierunu apbrīna, bez ārēja atbalsta viņš jūtas nelaimīgs. Nesaņemot apstiprinoša reakcija no apkārtējo puses vai, vēl sliktāk, reakcija izrādoties tieši pretējai gaidītajai, viņš vai nu izjūt vilšanos un ciešanas, vai arī izlēmīgi un agresīvi mēģina aizstāvēt savu pašcieņu un pārākumu. Viņa aizsargreakcija neizbēgami izpaužas kā augstprātība, iedomība, nicinājums un sajūta, ka citi viņu apskauž.

Narcisms — tā nav tikai pašapbrīna, bet galvenokārt aizsardzības mehānisms, kas nereti veidojas jau agrā bērnībā (piemēram, beznosacījuma mīlestības trūkuma dēļ). Tā otrā puse ir dziļi apslēptas iekšējo pārdzīvojumu sajūtas. Aiz ārējās “maskas” — panākumu un pašpārliecinātības — nereti slēpjas vientulība un bailes tikt atraidītam.

Labākais ir laba ienaidnieks

Daudzas bailes ir sava laika produkts. Mūsdienu patērētāju sabiedrība, izmantojot neskaitāmus informācijas kanālus, uzspiež pārvērtētus standartus izskatam, uzvedībai un dzīvesveidam, solot laimi un panākumus, bet padarot daudzus cilvēkus par perfekcionistiem.

Trauksmes personības traucējumu izpausme ir nepārtraukta tieksme pēc pilnības. Tā var novest cilvēku pie pārdzīvojumiem ikvienas publiskas uzstāšanās laikā, jo šķiet, ka viņš neatbilst uzspiestajam ideālam. No vienas puses, perfekcionisti rūpīgi gatavojas un nereti uzstājas ļoti veiksmīgi. No otras — cieš no tieksmes pēc ideāla rezultāta un nepiedod sev pat vismazāko kļūdu. Viņi mēdz sevi kritizēt par niecīgām nepilnībām un pat nelielu pārteikšanos uztver kā smagu neveiksmi.

Ko darīt?

Mēs pārliecinājāmies, ka dažādi rakstura tipi – atkarība no kritikas, atzinības, atbalsta vai apbrīnas, atrašanās atkarīgā situācijā un paša pārliecības trūkums – izskaidro to, kāpēc cilvēki tik atšķirīgi izjūt gaidāmo uzstāšanos.

Pareiza runa nesākas ar pareizu elpošanu vai pareizu izrunu. Pareiza runa sākas ar pareizu pašapziņu. Pārliecinātam cilvēkam nav vajadzības nevienam neko pierādīt – viņš var atļauties, ka citi par viņu domā slikti. Viņš vairāk uzticas saviem ideāliem, vērtībām un pārliecībām nekā svešam viedoklim, it īpaši to cilvēku, kurus redz pirmo un pēdējo reizi. Viņš noteikti neļaus nejaušiem cilvēkiem un viņu reakcijām ietekmēt savas dzīves kvalitāti, kas ir unikāla un neatkārtojama. Mums visiem gribas patikt, sveša simpātija vienmēr ir patīkama, bet tā nedrīkst kļūt par atbalsta punktu, un pašvērtība nedrīkst būt piesaistīta citu atzinībai.

Pareiza runa nesākas ar pareizu elpošanu vai pareizu izrunu. Pareiza runa sākas ar pareizu pašapziņu. Pārliecinātam cilvēkam nav vajadzības nevienam neko pierādīt – viņš var atļauties, ka citi par viņu domā slikti. Viņš vairāk uzticas saviem ideāliem, vērtībām un pārliecībām nekā svešam viedoklim, it īpaši to cilvēku, kurus redz pirmo un pēdējo reizi. Viņš noteikti neļaus nejaušiem cilvēkiem un viņu reakcijām ietekmēt savas dzīves kvalitāti, kas ir unikāla un neatkārtojama. Mums visiem gribas patikt, sveša simpātija vienmēr ir patīkama, bet tā nedrīkst kļūt par atbalsta punktu, un pašvērtība nedrīkst būt piesaistīta citu atzinībai.

Iekšējā stabilitāte, atvērtība saturīgai kritikai un gatavība tai piekrist vai nepiekrist lielā mērā ir atkarīga no uzticības pilnām bērna un vecāku attiecībām, kā arī veiksmīgas pašrealizācijas dzīvē, kad paveicies atrast tīkamu un aizraujošu nodarbošanos, kas sniedz prieku un regulāri stiprina pašvērtējumu. Labklājības un prieka no darbošanās trūkums bērnībā var tikt kompensēts ar pašapliecināšanos, sasniedzot sabiedrisku vai materiālu statusu neatkarīgi no personiskās pašrealizācijas.

Nav vērts uzreiz vainot vecākus un skolotājus – viņi diez vai spēja dot to, kā pašiem nebija. Turklāt bērni bieži kopē pieaugušo uzvedību, kuri ne mazāk kā viņi paši baidās izcelties, izrādīties “nevietā” vai saņemt sabiedrības nosodījumu. Labāk atcerēties, ka pašsajūta ir koriģējama arī turpmākajā dzīvē, un pašcieņa ir mainīga vērtība. Kompetenta un pareiza psihoanalīze ļauj atklāt senas traumas un barjeras, pārskatīt negatīvus domāšanas modeļus, kas veidojušies gadiem ilgi, un izstrādāt jaunas reakcijas uz dzīves notikumiem. Jebkuras šaubas, ko cilvēks izjūt par sevi, savām spējām un iespējām, nav patiesība, bet gan apstiprinošu un ierobežojošu pārliecību summa – un tās lielā mērā ir iespējams mainīt vai kompensēt, atjaunojot pašvērtējumu un cieņu pret sevi. Apzinātība, kritiskā domāšana un darbs ar pārliecībām palīdz pietuvoties objektīvākai realitātes uztverei.

Zini savu vērtību!

Paņēmieni, kā pārvarēt nepārliecinātību par sevi un paaugstināt pašvērtējumu, var būt dažādi, tomēr bieži tie aprobežojas ar mazvērtības sajūtas apspiešanu un reti aizsniedzas līdz patiesajam ievainojamības cēlonim – cieņas pret sevi trūkumam, kas, turklāt, nekad nav absolūts. Ne vienmēr ķīli var izsist ar ķīli. Iekšējā pārliecība neizpaužas izaicinošā uzvedībā, apkārtējo morālo un estētisko normu ignorēšanā, kā arī tās aizstāšanā ar izlaidību, nekaunību vai rupju pašapliecināšanos. Šādu vingrinājumu rezultāti ir virspusēji, nedroši, nepievilcīgi un, drīzāk, liecina par pretējo.

Pašcieņa, augsts pašvērtējums un iekšējā brīvība, kas sniedz pārliecības un savas nozīmības sajūtu, balstās uz apziņu par savu spēku, savām priekšrocībām, unikālumu, vērtību un sasniegumiem. Runas un balss treniņa ietvaros mēs nemēģinām apspiest savas emocijas vai bēgt no bailēm, bet piedāvājam pārfokusēt jautājumu, koncentrēties uz runas darbību un citiem publiskās uzstāšanās uzdevumiem, savukārt emocionālās sajūtas vērst uz iekšējo spēku, nevis iedomātu vājumu. Lielā mērā šī ir iedarbīga stratēģija.

SOS

Strādājot pie iekšējās brīvības, jāņem vērā, ka reizēm bailes no publiskas uzstāšanās pārsniedz dabiskas, situatīvas trauksmes, nedrošības, zema pašvērtējuma, kritikas baiļu, perfekcionisma vai uzmanības kāres robežas. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku cieš arī no generalizētas trauksmes, kad emocionālajam un fiziskajam saspringumam pievienojas ātrs nogurums, nespēks, bezmiegs, slikta priekšnojauta, neparastas ķermeņa sajūtas, psihosomatiskas saslimšanas, kas pasliktina dzīves kvalitāti un ierobežo sociālo aktivitāti. Hroniskas trauksmes simptomi bieži pārklājas ar depresijas simptomiem, un tiem ir nepieciešama ārsta palīdzība, kas palīdz koriģēt notikumu uztveri un ļauj paraudzīties uz pasauli citām acīm.

Ļoti bieži nepieciešama steidzama palīdzība trauksmes mazināšanai pirms gaidāmās publiskās uzstāšanās, kad nav ne laika, ne spēka iekšējam darbam. Turklāt trauksmes pārņemtā stāvoklī jebkāda racionalizācija kļūst gandrīz neiespējama. Mūsu ilggadējā pieredze, konsultējot māksliniekus, sabiedriskos darbiniekus un uzņēmējus, kā arī pašu skatuves un radio pieredze ļauj droši ieteikt lietot pēc vajadzības neselektīvo adrenoblokatoru propranololu (10–20 mg), kas 20–30 minūtes pirms atbildīgiem notikumiem palīdz mazināt nepatīkamos noradrenalīna simptomus, neietekmējot atmiņu, koncentrēšanās spējas un uzmanību (preparāta iedarbību var paātrināt, ja to lieto zem mēles). Ierobežojumi propranolola lietošanai ir bronhiālā astma, hipoglikēmija un bradikardija – šādos gadījumos izvēles preparāts ir bisoprolols. Nelielas benzodiazepīna atvasinājumu devas ir mazāk drošas lietošanā, bet izteikti nomierinoši iedarbojas spēcīgas satraukuma brīžos. Ar ārsta piekrišanu to lietošana publisku uzstāšanos laikā ir pieļaujama. Šiem preparātiem nav antiholīnerģiskas blakusiedarbības (piemēram, mutes sausuma, kas var traucēt runu). Tos iesaka tikai izņēmuma gadījumos, kad vājāki līdzekļi nespēj nodrošināt pietiekamu efektu.

Veiksme ir atlīdzība par drosmi

Personības struktūras un baiļu no publiskas uzstāšanās savstarpējā saistība ir temats, par kuru var ilgi un ar interesi runāt, jo šie un citi smalki jautājumi, kas saistīti ar dziļi iesakņotām pārliecībām, pārsniedz publiskās runas kursa robežas un ir tikai viens no izpausmes veidiem tam, kā cilvēks pats sevi uztver. Reizēm uz nepieciešamajiem jautājumiem atbildes neizdodas atrast, un tad – nesameklējot iekšējus balstus – pareizākais ir saņemties, iziet ārpus komforta zonas, rīkoties apņēmīgi un atcerēties, ka dzīve vienmēr nozīmē risku. Kā mēdz teikt, "bailēm ir lielas acis". Parasti viss beidzas labi – kāda slavena krievu aktrise to zināja labāk nekā daudzi citi:

"Lūdzu, ticiet sev, mīliet, nebaidieties ne no kā, esiet brīvi, riskējiet. Saprotiet, dzīve ir tāda lieta – it kā tu esi jauns, jauns, jauns, bet tad pēkšņi — un viss beidzies. Paskaties atpakaļ un domā par to, cik daudz neesi izdarījis tikai tāpēc, ka baidījies, kautrējies, nobijies... Nevajag ne no nekā baidīties. Riskējiet."

— Ludmila Gurčenko